ainavā

ainavā.

Projekts balstīts ainavu fotodokumentācijā, aplūkoto ievietojot jaunradītās vides instalācijās, tās fokusā potenciālā transformācija ainavā, tehnoloģiski, ekoloģiski, agrāri aspekti, ņemot vērā Saldus novadā aktuālo vēja parku attīstības ieceres. ainavā. tiecas sekmēt dokumentālās mākslas un jaunrades starpdisciplināru attīstību, veicinot profesionālu mākslinieku darbību lauku vidē un stiprinot Kurzemes reģiona kultūras dzīvotspēju. Rosinot interesi par pārmaiņām, to ietekmi uz ainavu uztveri, tiek aicināta saruna starp vietējo un skatījumu no ārpuses. Tās ir lokāli sakņotas realitātes, funkcionējošas globālā telpā.

Latvijā valsts mērogā nav vienota normatīvā regulējuma ainavu novērtēšanā, plānošanā, pārvaldībā un izmantošanā. Ainavas vērtības noteikšana tomēr paliek stipri subjektīva, to veidojušas personīgas attieksmes, asociācijas, dzīves vides, kultūras atsauces, taču pastāv kvalitātes ainavā, kuras kopīgi (un reģionāli) esam atzinuši par skaistām, gleznieciskām un vērtīgām.

VES “Vārme” Ietekmes uz vidi novērtējumā (SIA “Estonian, Latvian & Lithuanian Environment”, 2025) lasāms, ka ar augstu ainavisko vērtību sabiedrībā atzītas populāras vietas ar lielu apmeklētāju skaitu, paaugstinātas panorāmas skatu vietas, ainavas ar augstu dabiskuma pakāpi, skati ar ievērības cienīgu iezīmju klātbūtni, skati ar vēsturisku, kultūras vai garīgu vērtību, kā arī skata retums vai unikalitāte, ainavas rakstura integritāte skatā un vietas sajūta. Kopsavilkumā tiek norādīts, ka VES “Vārme” apkārtnes ainava ir vizuāli pievilcīga, savukārt plānotie vēja ģeneratori kļūs par dominējošajām vertikālēm un to ieviešana var radīt zināmus traucējumus vai disharmonijas pakāpi ainavas uztverē, tādējādi samazinot vietas vizuālo komfortu. 

Dž. Agambens esejā Nepiesavināmais norāda, ka pirmā ainavas izjūtas parādīšanās ir Petrarkas vēstule, kas apraksta uzkāpšanu Vantū kalnā, tikai aiz vēlmes ieraudzīt to, ko varētu sniegt tik liels augstums un par lielas baudas gūšanu, aplūkojot ainavu no kalna [augstumiem]”, papildinot ar etologu novērojumu, ka dzīvnieku valstī pārstāvji uzkāpj / uzrāpjas kādā augstākā vietā, lai bez jebkāda acīmredzama iemesla vērotu apkārtējo ainavu.

Saldus novadā, Kurzemes centrālajā daļa starp augstienēm, ainava ir samērā plakana. Lai ainavu apcerētu no augstuma šeit jāuzbūvē skatu tornis vai jālūkojas lejup ne pārāk dziļu upju ielejās vai gravās. Bet tā kā šeit dominē agrārā ainava – rūpīgi un ekonomiski sistematizēta, pārdzīvojumi raisās apcerē no attāluma skatot lauksaimnieciski apstrādāto laukumu kārtojumus.

Turbīnu klātbūtne, tikai nostādot kā potenciāli ienākošu ainavā raisa “unheimlich” – reakciju, kas vāciski apzīmētu jauno un nepazīstamo, kas vispirms tiek uztverts negatīvi. Publiskajās apspriedēs par energoinfrastruktūras iecerēm dzirdama agresīva vietējo kritika, kā piebilde trauksmes signāliem, bailēm no pārmaiņām un to iespējamajām sekām, kas izdzēstu līdzšinējo sadzīves ainu, par ko jau sāk pārlaisties sentiments. 

Taizemiešu arhitekts Boonserm Premthada sacījis, ka  pastāv divu veidu atmiņa: pirmā ir pieredzes, kas cilvēkiem bijušas pagātnē, un otra ir tagadnes atmiņa telpā, kurā viņi atrodas konkrētajā brīdī. Dažkārt abas var savienoties un šo divu atmiņas veidu satikšanās brīdī var tikt radītas jaunas atmiņas. Uztvere ir prāts. Šis skatiens atpakaļ, rada vēlmi turpināt uztvert tagadni un nākotni, saiknē ar pagātnē pieņemto un ierasto. Taču vide nav ne fiksēta, ne statiska un 250 m augsto turbīnu grupām, šo vējdzirnavu spārnu rotācijai noteikti būs sava veida telpiska klātbūtne.  Kamēr pastāv šīs nesteidzīgās gaidas, aizkavējoties tagadnē (drīzumā pagātnē) tiek dibinātas pastiprinātas, hiperjūtīgas sensoriālas un emocionālas attiecības ar vidi. Kā mēs attiecamies pret apkārtējo vidi, savu ķermeni telpā, elementiem, kas ietekmē mūsu sajūtas? Ja vidē pastāv neierobežota attiecību un iespēju daudzveidība, kāda veida pieredzi cenšamies radīt ar savu pozīciju? Redzamā ievērošana, skatu punktu noteikšana, kartēšana, detalizēta atzīmēšana un attīstīšana, noslāņošana atmiņā – vai jāaptver un jāarhivē itin visi mainīgie lielumi? Ierastais skats nepārtraukti pārkārtojas un pārraksta sevi, tas nepastāv jau mirklī, kad nedaudz izmainām paši savu pozīciju un attiecības ar uztverē ierāmēto attēlu.

Nīderlandiešu arhitekts Anne Holtrop teicis, ka  nav viena vienīga skata, bet gan iespaidu virkne, kuru iegūst un kas pakāpeniski veido izpratni par telpu. Šajā transformāciju virzībā skatījums trīsdimensionāli skenē, izbūvējot savus ceļus ainaviskās trajektorijās. Teritorija starp vertikālajām dominantēm kļūs par starptelpu, telpiska slieksņa zonu (spatial threshold). Attiecības starp vērotāja ķermeni un jūtību pret mērogiem, dimensijām – augstumu un formu vada kustības un skatienus. Juhani Pallasmaa, somu arhitekts, arhitektūras teorētiķis un fenomenoloģists uzskata, ka  mēroga sajūta nav vizuāla, bet gan ķermeniska un taktila sajūta; tas ir veids, kā caur savu ķermeni attiecinu sevi pret visu telpu.

Vai ir kāds veids, kā demokrātiski sakārtot visu telpu? Ideja par pilnīgu un harmonisku sadzīvošanu dažādajam ainavā ar nevaldāmiem vēja virzieniem šķiet neiespējama, tomēr ir nostādne, ka jātiecas pēc kompromisiem, lai telpā elastīgi mājotu dažādu ieceru realizācijas. Louise Lemoine, filmu veidotāja un arhitektūras pētniece apgalvo, ka pastāv noteikts ietvars, ka telpa ir sakārtota, taču, kad mēs diezgan brīvi pārvietojamies un ejam tai cauri, mēs kaut kur sevi novietojam, izvēloties specifisku pozīciju, kas pēc tam ģenerē noteiktas sekas. Vai šī sevis novietošana, izdevīgo koordināšu un pozīcijas izvēle ir tieši nepieciešamais risinājums, kā varam veidot harmonisku sadzīvi? Ģenerē savu skatījumu un to turpmāku attīstību pēc individuāla pieprasījuma, no personīgi izvēlēta skatu punkta. Vai šāds vērojuma process, dokumentācija attēlos, klātbūtne viedokļu apmaiņā pietuvina pie saprašanas? Varbūt tas ir jautājums par iemācīšanos būt pietiekami atvērtam un jutīgam, lai spētu sevi noskaņot eksistēt daudzās dažādās vidēs? 

Teksts – Annemarija Gulbe

Kūrē – Annemarija Gulbe;  Īsteno – Biedrība KONTYNIUUM; Atbalsta – Saldus novada pašvaldība, VKKF; Paldies: Šķēdes un Jaunlutriņu pagastu pārvaldei, Frauenburg Industrie, z/s “Māli”, Šķēdes pils saimniekiem.